Kad dabas paletē košākais akcents ir ceriņu ziedi, un patīkami reibina to smarža, bibliotēkas zālē pulcējas literātu biedrības “Viļakas Pegazs” dalībnieces un dzejas cienītājas. Šoreiz – tikai dāmas. Ir patiess prieks atkal satikties pēc ilgā pandēmijas ierobežojumu laika. Dzeja allaž skar dvēseles stīgas un rada romantisku noskaņu. Jau iepriekš norunāts izvēlēties un lasīt sev mīļākos latviešu autoru dzejoļus.
Izrādās, vairumam klātesošo simpatizē Ārijas Elksnes dzeja. Antoņina lasa dzejoli “Es gribu būt dzīves vidū”. Ilzei Keišai dzejoļu krājums “Mīlēdama” vienmēr tuvumā, lai var pašķirstīt un palasīt, gūstot iedvesmu un baudu. Ženijai mīļākais ir kāds meitas Ilzes dzejolis, kuru viņa dungo kā dziesmu, dažādus darbus darot.
Ilga pieskaņojas pavasarim un lasa Santas Mežābeles dzejoli par ziedošām ievām un ābelēm, kā arī pašas sacerētu – par dzeltenām purenēm. Regīna atceras ciemošanos Malnavas koledžā un tikšanos ar studiju biedriem. Viņa no galvas zina A. Vējāna dzejoli – veltījumu Malnavai. Regīnas stāstījumā daudz interesantu faktu un atziņu.
Rutta dzeju labprāt lasa kopš skolas gadiem. Viena mīļāka autora nav. Viņa citē Ā. Elksni, B. Martuževu, A. Čaku.
Ilze Šaicāne publicējusies kopkrājumos “Prologs pavasarim” un “Dzejnieka ID”. Tos dāvina Viļakas bibliotēkai, no tiem arī izvēlas sev tuvākos dzejoļus. “Dzejnieka ID” redaktore Agnese Piļāne raksta:
“Kamēr vien jūra ar smiltīm laulāsies,
mēness saules staros šūposies,
ziedi cerību pļavās plauks,
cilvēks pēc cilvēka alks,
dzims dzeja un dziesmas,
pildīsies dvēseles trauks.”
Šī atziņa vieno un vieš cerību tikties vēl, lai klausītos mūsu novada autoru domu lidojumus, savirknētus skanīgās rindās.
Teksts un foto: Rutta Jeromāne
