Nekas nebeigsies – ne tu, ne es,
Bērna kliedziens mātes klēpī ziedēs,
Un sveču klusēšana pie zārka
Pārklās zemi ar bezgalību.
Nekas nezudīs – ne tu, ne es,
Tikai vizbulītes baltas un zilas
Debesīs pavērs actiņas mīļas
Pār tevi un mani, par katru dzīvi.
Un noklusēts netiks nekas,
Mīlas un naida vārdi kā brāļi,
Katrs ies sava kara laukā
Pār tevi, pār mani un brāli,
Tu pacelsies tur, kur reiz gūlies,
Kā puķe izsmaržot sevi,
Un migla pār pļavu velsies,
Svētot šo Dieva zemi.
Kā dvēsele lēni uz augšu
Ceļas sveču liesmiņas siltas,
Uz tām mēs uzliekam plaukstas
Un likteņa līnijas savas. (N. Beļskis „Svētot šo Dieva zemi”)
Tikai līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu 25. marts kalendārā ir atzīmējama diena ar karogu sēru noformējumā, kad beidzot varēja atļauties publiski runāt par padomju varas nežēlīgo noziegumu pret Latvijas tautu.
Arī Vecumu stacijā pie piemiņas zīmes izsūtītajiem notiek ikgadēji piemiņas pasākumi. Šogad – atkal klātienē, piedaloties gan izsūtītajiem, kuri dzimuši Sibīrijā, pagasta ļaudīm, kultūras un muzeja darbiniekiem. Pēc vēstures stundas Viļakas muzejā kopā ar skolotāju Līgu Leitenu pasākumu apmeklēja arī Viļakas Valsts ģimnāzijas audzēkņi.
Par 25. marta notikumiem Viļakas apkārtnē stāstīja Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, klātesošos emocionāli uzrunāja un piemiņas vietu svētīja Viļakas Romas katoļu draudzes prāvests Guntars Skutels.
Skanot kokles spēlei, pie piemiņas zīmes kā arvien tika nolikti ziedi un sveces.
Kaut arī 1949. gada traģiskajās martā dienās svešā vara mēģināja salauzt latviešu gadsimtiem koptās tradīcijas, dzīvesveidu un garu, mūsu tauta ir izturējusi un izcīnījusi neatkarību. Tā būs stipra tik ilgi, kamēr vien pieminēsim vēstures notikumus un to dalībniekus.
Teksts: Silvija Kupriša
Foto: Terēzijas Babāne
