1949.gada 25.martā daudzas ģimenes tika izsūtītas uz Sibīriju. Iemesli izsūtīšanai bija dažādi- “kulaku” saimniecības un viņu ģimenes locekļi, partizānu un nelegālistu ģimenes un to atbalstītāji u.c. Padomju varai vajadzēja īstenot lauku kolektivizāciju, kā arī likvidēt nacionālo partizānu atbalsta bāzi un turīgos zemniekus “kulakus”.
No Viļakas pagasta tika izsūtīti 409 cilvēki. Cilvēki izsūtīti gandrīz no visiem pagasta ciemiem. Visvairāk tie bijuši no Klānu, Viduču, Vientuļu u.c. ciemiem. Visvairāk izsūtīto ir bijuši Bukovski, Sprukuļi, Kokoreviči u.c.. Kādreiz Viļakas pagasts bija viens no lielākajiem Latvijā pēc iedzīvotāju skaita. Pēc izsūtījuma no Viļakas pagasta pilnībā ir izzuduši tādi uzvārdi kā Tomiņi, Tašmaņi, Ģelzi, Blumfeldi u.c..
Cilvēki pamatā izsūtīti uz Omskas apgabala-Marjanovkas, Poltavkas, Šerbakuļas, Isiļkuļas u.c. rajoniem. Cilvēki izsūtīti no Vecumu dzelzceļa stacijas. Kopumā izsūtītas 109 ģimenes. Pirmie izsūtīšanas gadi bija drausmīgi- aukstums, bads, smagi darba apstākļi u.c. problēmas. Cilvēki strādāja smagu darbu kolhozos, rūpnīcās, mežrūpniecībā u.c..
Kādas atmiņas ļoti spilgti raksturo pirmo gadu Sibīrijā “Pirmais gads svešumā bija ļoti grūts. Sākumā ģimene dzīvoja barakā, tad aizsūtīja uz kādu kolhozu, izmetināja mājā bez jumta, kad lija lietus, viss ūdens tecēja iekšā. Ēst nebija ko. Bērni ar drēbes gabaliņu no ezera zvejoja zivtiņas, izžāvēja tās un ēda. Daudzi gāja ubagot- kāds iedeva kartupeli, kāds maizes gabaliņu.”
Ja skatās izsūtīto sadalījumu pa vecuma grupām, lielākoties tie bija cilvēki vecumā no 19-60 gadiem. Otrā izsūtīto grupa bija skolēni vecumā no 7-18 gadiem. Tad sekoja cilvēki virs 61 gada vecuma un bērni līdz skolas vecumam. Visjaunākajam izsūtītajam bija tikai 9 mēneši, kurš diemžēl pēc tam 1949.gada novembrī nomira. Vecākajam izsūtītajam bija 85 gadi un šis cilvēks arī nomira 1949.gadā. No izsūtītajiem lielākā daļa bija sieviešu, jo II pasaules kara laikā daudzi vīrieši krita un daudzi vēl joprojām bija nacionālajos partizānos.
Cilvēki pamatā atgriezās 1956.un 1957.gadā, bija atgriešanās gadījumi arī pirms 1956.un pēc 1957.gada. Šo faktu pasteidzināja tas, ka 1953.gadā nomira Staļins un 1956.gada februārī Ņ.Hruščovs PSKP kongresā publiski nosodīja staļinismu. Pēc 1956. gada, kad tika publiski nosodīts „Staļina personības kults”, varas iestādes pārskatīja izsūtījumā esošo cilvēku lietas. Daudzus atzina par nevainīgiem, atcēla nepamatotās apsūdzības (reabilitēja). Reabilitētajiem cilvēkiem atļāva atgriezties Latvijā. Īpašums, kurš tika konfiscēts izsūtīšanas brīdī, izsūtītajiem atgriežoties atpakaļ, netika atdots.
Viļakas muzejā 25.martā notika piemiņas pasākums kopā ar Viļakas Valsts ģimnāzijas skolēniem. Skolēni vairāk uzzināja par 1949.gada marta deportācijām, apskatīja izsūtīto priekšmetus, strādājām dažādās darba grupās, kurās iepazinām Viļakas pagasta ciemus no kuriem izsūtīja cilvēkus, pievērsām uzmanību izsūtīto uzvārdiem, lasījām un analizējām atmiņas. Mēģinājām izprast, kas visus mūs vieno – tā ir mūsu Latvija, zeme un cilvēki. Pēc pasākuma muzejā devāmies uz bijušo Vecumu dzelzceļa staciju nolikt svecītes pie pieminekļa.
Avots:
1)“Aizvestie. 1949. gada 25. marts”, Izd. sagat. Andra Āboliņa, Aija Kalnciema .. [u.c].; red. Gunta Pence; māksl. Ilmārs Blumbergs. 1.d. Rīga, Latvijas Valsts arhīvs, 2007.
2)Šnepers, A, “Ziemeļlatgales iedzīvotāju izsūtīšana : [1941.-1949.]”, Rēzekne, Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999,
3)Latvijas iedzīvotāju 1949.gada 25.marta deportācija, http://www.archiv.org.lv/dep1941/meklesana49.php
4) Viļakas pagasta izsūtīto atmiņas.
Teksts un foto: Viļakas muzeja vadītāja R.Gruševa un krājuma glabātāja M.Boldāne
