Aizrestotie ešeloni,
Liekas, ka pār sirdi pāri
Braucat, tumši dunēdami.
Visur izmisums un bāri.
Aizrestotie ešeloni,
Ko jūs sevī slēgtus turat?
Tiem, kam svēta latvju zeme,
Moku ugunis jūs kurat!
Aizrestotie ešeloni,
Kā jūs negrūstat aiz ļauna,
Nelūstat no bēdu svara,
Nezūdat no dziļa kauna!
Aizrestotie ešeloni,
Kam jūs durvis neatverat!
Vēl šī zeme redzēs sauli,
Vaidus kaut un asras dzerat.
Aizrestotie ešeloni,
Liekas, aizgājāt pār sirdi…
Viņu tumšo dunēšanu,
Dvēsele, nu mūžam dzirdi!
(Elzas Ķezbere „Aizrestotie ešeloni”)
Jūnijā, ziedu un smaržu mēnesī, mēs svinam vasaras saulgriežus un Jāņus – vienas no skaistākajām tautas svētku tradīcijām. Bet 1941.gada 14.jūnijs bija viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Diena, kurā pirms 80 gadiem Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu pret latviešu tautu – pirmo deportāciju. Vēsturnieku jaunākie pētījumi liecina, ka izsūtīti tika 15 443 cilvēki.
Šāgada atceres pasākumos 14. jūnijā visā Latvijā tiešsaistēs notika izsūtīto personu vārdu lasīšana, arī Borisovā pie tautas nama Alvils Baltiņš lasīja no Viļakas un Šķilbēnu pagasta izsūtīto 37 cilvēku vārdus. Tautas nams atrodas ēkā, kura līdz izsūtīšanai piederēja Staņislavam Cunskim – strādīgam zemniekam. Diemžēl saimnieks mājās neatgriezās – mira Novosibirskas slimnīcā.
Par mūspuses tā laika vēsturiskajām liecībām atceres pasākumā stāstīja Viļakas novada muzeja direktore Rita Gruševa un Meža muzeja īpašniece Anna Āze, bet jautājumu “Kas ir patiesība?” savā emocionālajā stāstījumā vairākkārt uzsvēra novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.
Skanot vijoles spēlei Ilonas Bukšas izpildījumā, klātesošie izsūtīto piemiņai nolika ziedus un svecītes.
Teksts – pasākumu organizatore Silvija Kupriša
