Klāt janvāris, atnācis kā 1991.gadā, ar sniegiem un salu! Tā gribas iedegt ugunskuru kopā ar barikāžu laika domubiedriem! Lai dūmi iekož acīs, lai neredz, ka asaras tajās no dvēseles sūrmes. Jo atgādina. Par notikumiem nu jau pirms 30 gariem gadiem, par cilvēkiem, sastaptiem Atmodas laikā, drošsirdīgiem ļaudīm, kuru izlēmība un pašaizliedzība nosargāja barikādes Rīgā un arī šeit – mājās.
Apstākļi mums šogad liedz sanākt kopā, bet varam dalīties atmiņās ģimenes lokā, atcerēties un sveikt pazīstamus barikāžu dalībniekus, pārlapot kopīgi izdoto grāmatu “Bija tāds laiks” un citu pieejamo literatūru, skatīties TV pārraides un filmas. Lai tā laika notikumu atmiņas atdzīvojas, kā ugunskura dzirkstis ceļas augšup, kļūst karstas, saviļņo un uzjundī.
Jāatzīst ar gandarījumu, ka trīsdesmit gadu laikā kopš barikādēm esam bijuši aktīvi patriotisma gara uzturētāji: tikušies pasākumos Viļakas, Baltinavas, Balvu novadā un pat Rīgā, dalījušies barikāžu stāstos savā starpā, ar jauniešiem pie ugunskuriem brīvā dabā, skolās, muzejos un kultūras iestādēs, pierakstījuši atmiņas, lai saglabātu CD formātā un grāmatu lappusēs.
Varam sev pajautāt: Vai būs vēlreiz tāds notikums, tāda apstākļu sakritība, ka tauta spēs saliedēties un vienosies kopīgai rīcībai – nesavtīgai, pašaizliedzīgai – kā tolaik, 13. janvāra manifestācijā un barikāžu laikā? Mana atbilde ir, ka patiesas vajadzības brīdī vienmēr būs cilvēki, kuriem pietiks drosmes iestāties par tautai svarīgām lietām.
Atmodas un īpaši barikāžu laiku pati atceros ar ļoti pozitīvām emocijām, ar gandarījuma izjūtu, ka man laimējās to visu piedzīvot. Būt notikumu virpulī ar sirdi un dvēseli, ar apjautu, ka liela daļa tautas, pie kuras arī man lemts piederēt, ir gatava cīnīties par kopīgu ideju un labāku nākotni. Valdīja idejiska vienotība starp tūkstošiem cilvēku! Tik daudz labu vārdu, palīdzības piedāvājumu, tādu nesavtību, atsaucību un sirsnību kā tolaik vairs nepiedzīvošu. Domāju, ka cilvēki bija gatavi pat upurēt sevi līdzcilvēku labākas dzīves dēļ.
- gadā man sāpīgi apzināties faktu, ka mūsu mīļajā Latvijā, par kuru pirms 30 gadiem daudzi bija gatavi atdot pat dzīvību, joprojām valda korupcija un valsts līdzekļu izsaimniekošana, jāklausās ziņas, ka Valsts kontrole norāda uz neefektīvu prokuratūras darbu (paši to nesaprot, vai kā?), ka kāds merkantils tiesu izpildītājs var nesodīti izlikt no dzīvokļa vecu cilvēku un piesavināties naudu, ka ierēdņi par labu atalgojumu var nestrādāt ar pilnu atdevi utt. Domāju, ka pozitīvas pārmaiņas drīzāk iespējamas globālā mērogā. To var veicināt dabā noritoši procesi kā sasilšana vai citas mūsu darbības sekas, vai kāda resursa trūkums, kad galvenā vērtība nebūs ne īpašumiem, ne naudai, ne varai.
Tomēr esmu pārliecībā, ka starp mums joprojām ir daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri patiesas vajadzības brīdī spējīgi rīkoties gan atbildīgi, gan varonīgi! Prieks par tiem Atmodas laika aktīvistiem, kuri arī šodien uztur dzīvu patriotisma garu! Jāapzinās, ka mēs katrs veidojam Latviju. Darot to atbildīgi, ar mīlestību, varam cerēt piedzīvot laiku, kad būsim apmierināti ar dzīvi savā zemē, savā Latvijā, par kuru stāvējām uz barikādēm 1991. gadā!
Iedegsim svecītes logos 20.janvārī, atceroties traģiskos notikumus, kad OMON iebruka Iekšlietu ministrijā un apšaudē Rīgā gāja bojā pieci cilvēki. Pieminēsim barikāžu dalībniekus, kuri šodien nav vairs starp mums.
- gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekle Silvija Kupriša
