Pirms svētkiem, pārskatot Latvijas karti, Žīguru skolas skolotāji ar pārsteigumu konstatēja, ka Daugavas labajā krastā vairs nav palikusi neviena ievērības cienīga pilsēta, kur svētkos nebūtu spēruši savas kājas. Neviena, izņemot Latvijas vecāko pilsētu – Ludzu, kas mistiskā kārtā bija pamanījusies izkrist no mūsu ceļojumu aprites. Protams, ka tādu netaisnību steidzīgi vajadzēja labot un agrā rīta stundiņā mūsu autobusiņš noparkojās pašā Ludzas centrā. Nosalušās rokas un degungali bija apsildīti un atlika ar jautru dziesmu sagaidīt pirmo gidu Valēriju, kurš mūs izvadāja pa pilsētas centru, dievnamiem un pilsdrupām un, turpinot savu misiju, iepazīstināja arī ar pilsētas muzeja ekspozīcijām.
Ludza – tā ir ideāla vieta ekskursijai kājām, jo mēs pavadījām pilsētā darbojoties sešas stundas, bet no centra laukuma tālāk par puskilometru tā arī neattālinājāmies. No Ludzas tūrisma pakalpojumu sniedzējiem daudzi varētu pamācīties, ko nozīmē saskaņots, labi koordinēts darbs. Iegādājoties kopējo ekskursiju paketi, virzījāmies pa savdabīgu konveijeru – pilsētas apskate, muzejs, brauciens ar plostu, pusdienas Latgales virtuvē, amatnieku centrs, sinagoga un kustības pārrāvumi varēja rasties tikai pašu izklaidības dēļ. Saimnieks Latgales virtuvē braši vicina nazi un pavārnīcu pie zupas katla, bet pēc neilga brīža jau mūs sagaida ielas pretējā pusē pie amatniecības centra durvīm, lai vestu iekšā un stāstītu Latgales seno laiku vēsturi savā visai īpatnējā interpretācijā. Nedaudz no kopējā ansambļa krita ārā plostnieks Mazajā Ludzas ezerā, jo pietrūka viņa izpildījumā kāda ūdeņaina briesmu stāsta vai kaut vai mūzikas.
Kā pārliecinājāmies, tad nebijām vienīgā pedagogu ekspedīcija Ludzā šajā dienā, bez mums vēl četras grupas maršēja pa pilsētu, taču mūsu ceļi krustojās tikai pilsētas ielās – nevienā objektā reizē neatradās pat divas grupas.
Tā vai citādi, bet stāstījumu centrā atradās lielais ugunsgrēks, kas 1938. gadā nopostīja lielāko daļu pilsētas / nodega 370 mājas/, sevišķi cieta pilsētas centrs. Ja Londonu savā laikā nodedzināja čaklie maiznieki, tad Ludzas nelaimēs vaino pārāk centīgu kalponi – veļas gludinātāju, kas ogles no sava pletīzera esot izbērusi pagalmā. Saka gan, ka turpat kaimiņos atradusies arī maizes ceptuve….
Visā dedzināšanas stāstā „odziņa” bija sinagogas muzeja vadītājas teiktai, ka vairums degošo māju saimnieku tikai noskatījušies uz postu, bet neko nav darījuši, jo mājas piederēja pamatā ebrejiem, bija sestdienas dievkalpojuma laiks, bet sestdienā ebrejiem ticības kanoni neatļauj dzēst uguni.
Pati sinagogas ēka – koka guļbūves celtne, no 17.-18. gs. mijas pārdzīvoja ugunsnelaimi, karus un revolūcijas, saglabāja iekšpusē atsevišķus simtgadīgus konstrukciju elementus. No kādreiz lielās Ludzas ebreju saimes pilsētā ir palikuši vien daži cilvēki un sinagoga pilda vairs tikai muzeja funkcijas. Gide un saimniece ar 30 gadīgu stāžu ļoti saistoši un interesanti iepazīstināja ar sinagogas izkārtojumu, reliģiskajiem simboliem, ceremoniju norisi, bet savdabīgi, ka tālākā fonā atstāja ebreju tautas lielāko sāpi – holokaustu.
Kopumā diena pagāja ļoti piesātināti un deva daudz pozitīvu iespaidu. Kā dienas ievadā teica gids Valērijs, tad Ludzā ir vērts iegriezties kaut vai tikai skaistās dabas un jauko, atsaucīgo cilvēku dēļ. Pieci skaisti ezeri, pieci dažādu konfesiju dievnami, interesanti cilvēki, kas aizrautīgi dara savu darbu un vairo pilsētas pozitīvo tēlu iebraucēju acīs. Lai viņiem veicas, bet mēs pēc laiciņa Ludzā noteikti atgriezīsimies.
Žīguru pamatskolas skolotājs Igors Šnepers
Foto no skolotāju personīgā arhīva
