Ieskandinot Dzejas dienas, kuras šogad tiek organizētas 55. reizi, ar dzejas pēcpusdienu „Šie vārdi man dvēselē skan…” Viļakas novada bibliotēkā viesojās literātu biedrības „Viļakas Pegazs” dalībnieki. Šoreiz savus darbus piedāvāja tikai trīs autores, taču sarunās par dzeju iesaistījās visi klātesošie. Tā kā Dzejas dienu moto ir „Dzeja dziedē”, Rutta Jeromāne minēja dažu dzejnieku viedokļus. Tie nav viennozīmīgi, – vai dzeja dziedē, atkarīgs no dzejoļa vēstījuma.
Savus jaunākos darbus lasīja Ilze Keiša, atzīstoties, ka, rakstot domā par to, lai teksts patiktu lasītājam. Ilzes mamma nolasīja Ārijas Elksnes dzejoli, kurā atklājas viņas pašas izjūtas, tas liek domāt par ģimeni, par attiecībām. Ikdienas steigā par tām aizmirstam. Antoņina Ločmele (Santa Mežābele) atzina, ka dzeja atsauc atmiņā jaunību, „aizskar dvēseles stīgas”. Viņa lasīja dzejoļus par vērojumiem savas mājas pagalmā – par ziedošām puķēm, par cilvēku rosību – gan kādreiz Viļakā, gan tagad – Gulbenē. Rutta viedokli par to, vai dzeja dziedē, pauž dzejā:
„Ja plāksteris kā vairogs sargā
Un palīdz rētai ātrāk dzīt,
Tad dzejas rindas dziedē garu
Un vairo gaismu dvēselē.”
Mūsu klausītājas atcerējās, ka savulaik dzejoļi pārrakstīti kladēs. Īpaši tuva ir Ā. Elksnes, O.Vācieša, A. Čaka dzeja. Aizkustinošas ir daudzas dziesmas, kuru teksti tāpat ir dzejoļi. Vienaldzīgu neatstāj krievu autoru dzeja. Krievu valoda ir bagāta, tā ļauj domu ietērpt bagātos izteiksmes līdzekļos.
- septembrī – Raiņa dzimšanas dienā – dzejniece Inese Zandere Latvijas Radio pauda savu viedokli: „Nedomāju, ka Dzejas dienās jūs sastapsieties tikai ar tādu glāstošu daiļumu, bet tikpat lielā mērā – arī ar satraucošu vai pat uz nerviem krītošu tekstu, kas jums drīzāk iedzels, nekā izdziedēs. Tikpat labi varētu teikt – “dzeja dzirdina” vai vienkārši “dzeja dzīvo””.
Lasot un klausoties dzeju, nedomāsim tik šauri – vai dzeja dziedē? Baudīsim mūsu skaistās latviešu valodas skanīgumu un autora pārdzīvojumu, droši zinot, ka vārdi vēl ilgi skanēs dvēselē!
Teksts: Rutta Jeromāne
Foto: Regīna Dūna