Esmu Aličans Turkoglu, no Turcijas, un šogad, no februāra līdz jūlijam, piedalījos brīvprātīgā darba projektā Balvu novadā „Give to get” (Nr. 2019-2-LV02-ESC11-002634).
Pirms uzsākt savu stāstu, gribētu pateikt lielu paldies visu uzņemošo organizāciju pārstāvjiem- Santai, Gunitai, Agnesei, Ditai, Olitai, Madarai un Elīnai- par šādas iespējas sniegšanu. Šī bija mana pirmā reize, kad piedalījos brīvprātīgā darba projektā. Esmu neizsakāmi priecīgs un lepns par to, ka esmu kļuvis par biedrības „Kalmārs” dalībnieku, kā arī gribētu dalīties savā pieredzē un tajā, kā tad šis laiks Latvijā man ir pagājis.
Pirmkārt, nav iespējams aizmirst to, cik silti mani sagaidīja kolēģi, es tiešām jutos īpašs.
Projekta laikā, man nebija nekādu problēmu ar manu uzņemošo un koordinējošo organizāciju, jo viņi man sniedza visu, par ko mēs bijām vienojušies, pirms uzsākt manas gaitas projektā- Balvos/Latvijā. Piemēram, mana jaunā mājvieta bija ļoti tīra un lietderīgi iekārtota, uzreiz, kā es ierados, man tika izsniegta latviešu SIM karte ar bezlimita internetu, par ko man nebija nekas jāmaksā.
Protams, es sastapos gan ar grūtībām, gan ieguvu lieliskas atmiņas. Ja Jūs man jautātu, kādas bija visneparedzamākās grūtības, es teiktu, ka diemžēl, tāpat kā visa pasaule, mēs sastapāmies ar koronavīrusu. Taču neskatoties uz to, mani kolēģi mani atbalstīja, lai es justos daudz labāk un atrastu labākos risinājumus, šajā neparedzamajā COVID-19 situācijā.
Kas vēl?
Tā, kā es nāku no Turcijas, kas ir Vidusjūras reģiona daļa, Latvijas laikapstākļi bija mainīgi un radīja nelielus izaicinājumus, taču tas ir normāli, jo Latvija ir Ziemeļu daļas valsts, līdz ar to mēs nevaram gaidīt vairāk saules, kā tas ir, piemēram, Turcijā. Neskatoties uz neparedzēto situāciju, es fokusējos uz pozitīvo. Piemēram, pirmo reizi redzēju sniegu maijā un varu teikt, ka tiešām esmu sajutis Ziemeļeiropas laikapstākļus. Tas arī ir iemesls, kāpēc es vēlējos piedalīties brīvprātīgā darba projektā Latvijā- lai redzētu, sajustu un gūtu jaunas pieredzes, kā tad īsti dzīvo cilvēki šajā pasaules daļā – Ziemeļeiropā.
Protams, man ir daudz fantastisku atmiņu par Latviju, kuras ir neaizmirstamas. Latvija ir mana trešā valsts, kurā esmu dzīvojis ārpus Turcijas, līdz šim. Pirms tam, es dzīvoju Insburgā/Austrijā un Atēnās/Grieķijā. Mans mērķis, dalībai šajā projektā, bija dalīties savā pieredzē ar jaunajiem latviešu draugiem (kolēģiem un jauniešiem), pavadīt laiku ar tiem, kopā organizēt dažādas aktivitātes, apmainīties ar kultūrām, mazināt kautrību, ar ko sastopas jaunieši, tiekoties ar kādu ārzemnieku, sadraudzēties ar jaunajiem kolēģiem, atrast risinājumu grūtībām, iemācīt pagatavot turku virtuves un dažādus citus ēdienus, kā arī darīt paredzēto darbu ar augstu atbildības sajūtu, reflektējot savu attieksmi pret cilvēkiem, tādējādi pilnveidojot vidi un palīdzot tikt galā ar neparedzētām situācijām projekta laikā. Īsumā – es gribēju kļūt par turku draugu visiem!Kā jau jūs visi zināt, tad ir dažādas nesaprašanas, stereotipi un attieksmes pret cilvēkiem un valstīm, bet es jūtu, ka neskatoties uz koronavīrusu, es biju spējīgs iepazīstināt latviešus ar savu kultūru un attieksmēm.
Ticu, ka šis projekts nav tikai par to, ka mēs pavadām laiku ar bērniem un jauniešiem, izveidojot dažādas aktivitātes kopā, bet arī par to, lai lauztu robežas starp cilvēkiem un kultūrām, tāpēc arī brīvprātīgie nāk no tik dažādām valstīm.
Savukārt no otras puses, ja jūs jautājat man, kādas ir manas spilgtākās atmiņas, ko esmu ieguvis šajā projektā:
- piemēram, manā turku kultūrā, mēs nesvinam vārda dienas, bet latviešu kultūrā ir šādi svētki un šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad mēs tos svinējām kopā ar kolēģiem, es saņēmu dāvanas un tas bija ļoti jauki.
- Tāpat arī mums nav Lieldienu svētku, protams, es svinēju šos svētkus tad, kad dzīvoju Atēnās, bet te man bija pirmā reize, kad krāsoju olas Balvu bērnu un jauniešu centrā, kā arī mēs veidojām koka zaķu dekorus!
- Papildinot, es izmantoju priekšrocību dzīvei Balvos, jauniešu centrs man piešķīra velosipēdu un pirms doties apskatīt apkārtējo dabu, es sagatavoju līdzņemšanai turku tēju, ko arī dzēru, atrodot kādu skaistu vietu, kas bija ļoti forši! Man jau šobrīd pietrūkst šīs aktivitātes!
- Semenovas jauniešu centrā mēs krāsojām sienas un veidojām jaunas dekorācijas, ceru, ka bērni būs ļoti priecīgi, kad redzēs, kas mums ir sanācis!
- Un, protams, Latvijas karstā sauna, noteikti iesaku to visiem jaunajiem brīvprātīgajiem, jūs nedrīkstiet doties atpakaļ uz mājām, neizbaudot šādu pieredzi! Man bija šāda pieredze un bija neizsakāmi forši, karstums sasniedza 100 grādus un duša bija aukstais ūdens ārā. Sajūta, ka esi no jauna piedzimis!
- Vēl, mani kolēģi ļāva izmantot jauniešu centra virtuvi, jo es vienmēr esmu bijis ieinteresēts pavārmākslā un šajā periodā es uzlaboju savas prasmes. Gatavoju dažādus ēdienus arī priekš kolēģiem, lai kopā baudītu maltīti, kā arī mums bija gatavošanas aktivitātes ar jauniešiem, kur es mācīju kā gatavot dažādus ēdienus. Protams, neizpalika arī dekoru izveidošana, ar ko izrotāt jauniešu centru.
- Tāpat arī mums tika noorganizēta ekskursija pa Viļaku, apmeklējot parkus un baznīcu.
- Piedalījos arī vietējo dzimšanas dienā. Cik noprotu, tad 40-45-50 gadu dzimšanas dienas ir ļoti svarīgas latviešiem, tās tiek gatavotas kā „kāzas”, jo tiek iznomātas lielas mājas, lai uzņemtu viesus, tiek gatavots un kopā ēsts un iedzerts.
- Biju apceļojis arī dažas Latvijas pilsētas- Rēzekni, Jūrmalu un Rīgu un Rīgas vecpilsētai vēl joprojām ir saglabājusies vēstures smarža. Ēku arhitektūra ir ļoti iespaidīga.
Jā, es nāku no lielas valsts un mana pilsēta ir ceturtā lielākā Turcijā, kurā dzīvo trīs miljoni cilvēku un šī bija mana pirmā reize dzīvei novadā, lauku teritorijā, un, ja godīgi, es joprojām neticu, ka Balvi ir mazpilsēta, jo jums ir vismaz četri lielie veikali.. dažkārt ir svarīgi palikt kādu laiku prom no lielpilsētām – man bija iespēja mazināt stresu, kas radās lielpilsētas dzīvē, dēļ saspringtās satiksmes, bija mazāk cilvēku un apkārt satriecoša daba. Man bija iespēja ieklausīties un atjaunot sevi.
Protams, sākumā, kad mēs ierodamies jaunā vietā, pastāv varbūtība, ka sastapsimies ar grūtībām, bet mums nevajadzētu sūdzēties par neparedzamo. Manā izpratnē, mums vajadzētu saglabāt pozitīvo saskarsmi ar apkārtējiem neskatoties uz to, kur mēs atrodamies. Protams, emocijas ir lipīgas un ir svarīgi, kā tu uzrunā cilvēkus, jo tādā pat veidā viņi uzrunās tevi. Šis projekts sniedz iespēju brīvprātīgajiem iemācīties sadzīvot ar jauniem cilvēkiem no citām valstīm. Es tiešām iemācījos ļoti daudz, uzlabojot savas prasmes un kompetences.
Neskatoties uz to, ka šis ir brīvprātīgā darba projekts, mēs nevaram aizmirst par mūsu atbildībām attiecībā pret organizāciju, tāpēc tiešām iesaku visiem jaunajiem brīvprātīgajiem (un tiem, kas vēlas tādi būt), ja jums ir kādas pēkšņas problēmas vietā, kur esat, nesūdzaties vienmēr par to, bet gan mēģiniet atrast pozitīvo situācijās un sazinieties ar savu komandu, jo komunikācija ir ļoti būtiska veiksmes atslēga šādos projektos. Nepārtraukti sūdzoties un vāji komunicējot, mēs ilgtermiņā neko neiegūstam.
Vienīgais, ko esmu palaidis garām Latvijā, ir Saulgriežu festivāls jeb Līgo un Jāņi, jo bija jādodas uz Tallinu, lai satiktu sen neredzētu draugu, bet kādu dienu es noteikti atbraukšu uz Latviju un pievienošos šajos svētkos! Teiksim tā, šis būs vēl viens iemesls, lai atgrieztos!
Pirms pabeigt savu stāstu, gribēju pateikt to, ka arī pirms aizbraukšanas, biedrība un jauniešu centri parūpējās par kopīgām vakariņām un piemiņas dāvanām, kas bija ļoti jauki.
Es nekad neaizmirsīšu savus kolēģus un atmiņas par Latviju, kā arī saglabāšu šīs dāvaniņas līdz mūža galam!
Liels paldies vēlreiz!
Teksts: Aličans Turkoglu
Foto: Personīgais arhīvs
Tulkoja: Santa Šmite
