1949.gada 25.marta deportācijas bija līdz šim vislielākā masveida cilvēku izsūtīšana uz Sibīriju. No Latvijas tika izsūtīti aptuveni 42 000 cilvēku. Atšķirībā no 1941.gada jūnija deportācijām, ģimenes netika nošķirtas viena no otras. Izteikti bija redzamas divas izsūtīto grupas kulaki un viņu ģimenes, kā arī nelegālistu (partizānu) ģimenes un viņu atbalstītāji. Ziemeļlatgalē kulaku saimniecību daudz nebija, tāpēc lielākoties cilvēki izsūti par piederību nacionālajiem partizāniem, kā arī viņu atbalstītāji, No toreizējā Viļakas apriņķa kā kulaku saimniecības izsūtītas 111 ģimenes, bet kā nacionālie 231 ģimene.
Ar skolēniem centāmies izprast toreizējā Viļakas pagasta situāciju un mēģinājām saprast kā pagātne ietekmē tagadni un nākotni. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija no ciemu fragmentiem salikt pagastu kartes ar izsūtīto ģimeņu sarakstiem katrā ciemā. Kartē tika ietverta informācija par ciemiem, izsūtīto ģimeni un tās lielumu, kā arī to, cik cilvēki atgriezās. Skolēniem strādājot grupās, vajadzēja pašiem saskaitīt cik cilvēki izvesti no konkrēta pagasta, cik atgriezās. Vēlāk diskusijā runājām par to, no kādiem ciemiem tika izsūtīti cilvēki, kāda bijusi vislielākā ģimene, kuru izsūtīja, kādi bija līdz šim dzirdēti un kādi nedzirdēti uzvārdi, kādos ciemos viņi paši ir bijuši, par kādiem uzzina tikai muzejpedagoģiskās programmas laikā. Pildot šāda veida uzdevumus skolēni jūt piederību savai teritorijai un spēj iedziļināties to cilvēku likteņos, kuri dzīvoja Viļakas pagastā pirms 75 gadiem.
Viens no uzdevumiem bija sagrupēt izsūtīto ciemus pa nometinājuma vietām un tad mēģinājām diskutēt kādu ciemu iedzīvotāji visvairāk tika izsūtīti uz Šerbakuļu, Isiļkuļu, Marjanovku, Poltavu, Komi republiku, Tevrizi, Kaganoviču. Svarīgi bija strādāt ar izsūtīto Viļakas apkārtnes izsūtīto atmiņu fragmentiem. Katram skolēnam bija jāizvelk viena atmiņa. Lai nostiprinātu un saprastu likumsakarības visās atmiņās, skolēniem uz lielas lapas vajadzēja katram uzrakstīt vienu vai divus vārdu, kas raksturo laiku Sibīrijā un ceļu uz to. Secinājām, ka šie vārdi visbiežāk ir bads, aukstums, attieksme, darbs, tautiešu atbalsts.
Muzejā glabājas vairāki priekšmeti, kuri raksturo deportācijas laiku. Skolēniem bija iespēja apskatīt šos priekšmetus, ieklausīties stāstā par tiem, kā arī apskatīt dažādas kartes un citus dokumentus. Programmas noslēgumā devāmies uz atceres brīdi bijušajā Vecumu dzelzceļa stacijā.
Teksts: Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, foto krājuma glabātāja Marija Boldāne, Rita Gruševa un Terēzija Babāne