Klusums,
tevis vairs nav,
tikai atmiņas,
kas aizkustina dvēseli,
vārdi, kas nepateikti, – skan.
Klusums bezgalīgs,
un mūzika lēna,
putni čivina,
cilvēka balsis kļūst tālas,
ziedu smarža,
un šis dīvainais,
bezgalīgais klusums
mirkļa klusumā… (A. Gļauda)
Latviešu tautai pagājušā gadsimtā viens no visdrūmākajiem periodiem bija deportāciju laiks. Šķiet, maz ir tādu notikumu, kas būtu atstājuši tik lielu ietekmi uz nacionālo apziņu kā 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas. Dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite, kas izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados. 1941. gada 14. jūnija deportācija galvenokārt bija vērsta pret personām, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā tika uzskatītas okupācijas režīmam par neuzticamām un bīstamām. Par upuriem kļuva politiķi, valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji.
Godinot deportāciju upurus, piemiņas brīži notika Žīguros, Borisovā, Vecumos un Viļakā. Pie Žīguru, Vecumu bijušajām dzelzceļa stacijām Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa pastāstīja par cilvēkiem, kuri ir izsūtīti no šīm vietām, par cilvēku likteņiem, kuri tika sagrauti, salauzti un kuri atpakaļ mājās nepārbrauca. Deportācijā tika pakļauti arī šo personu ģimenes locekļi neatkarīgi no vecuma.
Borisovā ar vecvecmammas atmiņām dalījās Viļakas kultūras nama pasākumu organizators Normunds Orlovs. Viņš stāstīja par Staņislava Cunska ģimeni, Borisovas muižas laikiem, 14.jūnija notikumiem, par paša saimnieka -Staņislava likteni.
Viļakā, pie 2018.gada atklātās piemiņas plāksnes kritušajiem un izsūtītajiem Meža darbinieku piemiņai pulcējās interesenti, kuri klusumā ieklausījās mežkopes Annas Āzes stāstījumā par izsūtītajiem meža darbiniekiem un to likteņiem.
Ar klusuma brīžiem, svecīšu nolikšanu domājām par cilvēkiem, kuri izcieta šos baisos notikumus. Novērtēsim to, kas mums ir!
Terēzija Babāne
Normunds Orlovs
Foto: Terēzija Babāne
